Vēstulnieks

Vīrietis. Sieviete. Viņu mīlestības vēstules. Vasaras māja, pirmās mīlestības vēstules. Vladimirs – Vovka un Aleksandra – Saška. Viņš aiziet karā, viņa paliek mājās, dzīvojot parasto dzīvi. Divi cilvēki, kuri viens otram raksta par pilnīgi visu – bērnību, ģimeni, dzīves sīkumiem, prieku un bēdām – kas var būt vēl normālāks? Līdz saprotat, ka nekas nav tik vienkāršs, kā izskatās...
Neskatoties uz to, ka Vladimirs mirst jau pirmajā kaujā, vēstules turpina nākt. Tas, kas savieno šos abus cilvēkus, ir nevis kopīgs laiks vai pagātne, bet gan kopīgās dzīves vērtības. Laikam nav nozīmes, nozīme ir sajūtām.
Šis romāns ir par dzīves noslēpumiem un nāves pieņemšanu. Šiškins piešķir nozīmi ne tikai rakstītajam vārdam, kas ir viņa darba atslēga, bet arī mīlestībai tās būtībā. Šiškins uzskata: “Lai eksistētu, nevajag dzīvot savā prātā, kas ir tik nesaprotams, bet gan citas personas prātā un nevis vienkārši citas personas, bet personas, kurai rūp tava eksistence.”