Samurajs

Edo laikmeta (1600–1868) beigu posmā saduras divas pasaules – tradicionālā Japāna, kur 300 gadus samuraji kalpojuši zobena kultam, par galveno tikumu uzskatīdami uzticību savam pavēlniekam, un Rietumu ieceļotāji. Misionāru pulciņā ir bezgaldaiļa sieviete, kas, bēgdama no Amerikas vīriešu pārliecīgas uzmācības, atklāj, ka Japānā viņu uzskata par atbaidošu neglīteni, kā arī pusfanātisks mūks un killeris... „Svešie mūs uzvar bez cīņas. Viņu klātbūtnē mēs zaudējam godu un senos tikumus,” gaužas pēdējā Okumiči klana samuraju komandieris. Savukārt misionāri grasās „tumsonīgajiem” japāņiem nest Tā Kunga vārdu, cerot, ka no brašajiem samurajiem, kas dzimuši karam un nebaidās nāves, iznāks lieliski mocekļi – Kristus kareivji.” Grāmata valdzina ar liegos pustoņos ieturēto Japānas sadzīves atainojumu Edo laikmeta norietā, 1861. gadā. Tas ir laikaposms, kad geišas poētiskais trauslums un valdzinājums var slēpt nindzju nāvējošās prasmes, kad valdošā Japānas sjogunu dinastija lepojas ar taktiskajiem instrumentiem un kara tehniku no Napoleona Bonaparta arsenāla... Autors ir dzimis Japānā, skolojies Amerikā un lielu mūža daļu pavadījis kalpodams dzenbudistu klosterī, līdz 2002. gadā uzraksta šo savu pirmo sensācijai līdzīgo romānu – „Samurajs”. Līdzīgi kā japāņu kaligrāfijas meistaru darbos, lasītājam būs iespēja baudīt ne vien uzrakstīto, bet arī neizsacīto un nojaušamo