Hobits jeb turp un atpakaļ

Kādā rudens vakarā 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā angļu valodas un literatūras profesora Džona Ronalda Ruela Tolkīna bērni izteica vēlēšanos dzirdēt “pavisam jaunu stāstu”, un tēvs it kā gluži nejauši iesāka: “Reiz kādā pazemes alā dzīvoja hobits.”
Kas ir hobits? Stāstītājs arī pats to tobrīd nezināja. Taču tieši šis tēls kļuva par galveno varoni gan lieliskajā bērnu grāmatā “Hobits”, gan – daudzus gadus vēlāk – grandiozajā trīssējumu romānā “Gredzenu pavēlnieks”, kurš iekaroja pasaules slavu un aizsāka gluži jaunu ēru visā fantāzijas žanra literatūrā. Visā pasaulē neskaitāmi rakstnieki mēģināja sekot Tolkīna panākumiem, tika dibināti (un joprojām darbojas) simtiem fanu klubu, īpašos interešu pulciņos tiek apgūtas Tolkīna izgudrotās elfu valodas, bet romāna ekranizācija 2003. gadā ieguva 11 prestižās ASV Kinoakadēmijas balvas.

Taču viss aizsākās ar stāstu par maza, ērtības mīlošā cilvēciņa – hobita – piedzīvojumiem.
“Hobits” ir unikāls darbs, ko ar vienlīdz lielu aizrautību lasa tiklab bērni kā pieaugušie. Saistošais vēstījums par hobita Bilbo, burvja Gandalfa un trīspadsmit rūķu ceļojumu uz pūķa Smoga valstību, kurš pirms daudziem gadiem nolaupījis rūķu dārgumus, ievedīs lasītāju fantastiskā pasaulē Viduszemē, kur risinās aizraujoši piedzīvojumi, mīt gan lasītājam jau labi pazīstami, no pasakām un mītiem aizgūti, gan paša autora radīti tēli, savukārt autora labsirdīgais humors un trāpīgā valoda liks pasmaidīt visu vecumu lasītājiem.
Šis ir darbs, kuram jābūt katra sevi cienoša fantāzijas cienītāja grāmatplauktā.

Tolkīns nebūt nedomāja, ka raksta izcilu darbu; patiesībā viņš pat visai nenopietni vērtēja savu aizraušanos. Taču tā padarīja viņa vārdu nemirstīgu.
Zane Rozenberga