Bezmiegs

1968. gadā Latviju plosīja notikumi, kas izsauca satraukumu un apjukumu. Albertam Belam šis gads kļuva par bezmiega simbolu, kad viņa domas apņēma neziņa par nākotni. Viņš jūtas kā vērotājs pasaulē, kurā viss ir mainīgs un neskaidrs, tad sākotnējais skats kļūst ar vien smagāks, un bezmiegs kļūst par viņa uzticamo kompanjonu.

Gaidot atbildes, viņa prātā ieskanas savi valdošie jautājumi par identitāti, brīvību un ilgošanos pēc sapņa, kas šķiet arvien tālāk no sasniedzamā. Šajā bezmiega stāvoklī viņš atklāj jaunus redzeslokus, atspoguļojot sabiedrības uzskatus un vajadzības caur personisko pieredzi. Katra nakts tika piepildīta ar domām un emocijām, kas nopietni pārveido viņa raksturu un pārliecību.

Arī viņa apkārtējie cīnās ar saviem bezmiega murgiem, un katrs līdzīgais gadījums atbalsojas, veidojot personīgu un kolektīvu stāstu par ilgas pēc skaidrības un miera. Albertam bezmiegs ir ne tikai fiziska sajūta, bet simbols iekšējai cīņai, kas turpinās sajūtu izmeklēšanas ceļojumā.