Pavana

Pavana – tā ir „fantastika ar mīnusa zīmi”: nekādu kosmisko ceļojumu, nekādu kaitinoši ērmīgu svešplanētiešu, nekādas mistikas, nemaz nerunājot par tādām banalitātēm kā šaudīšanās ar blasteriem vai laulības ar sešpirkstainām zaļām sievietēm.

Pavana rāda mazliet biedīgu alternatīvās vēstures bildi. Alternatīvā vēsture ir prozas paveids (postmodernajā laikmetā ļoti iecienīts), kurā autors modelē, kā varētu veidoties iespējamais vēstures ritējums, ja kāds reāls vēsturisks notikums būtu atrisinājies mazliet citādi. Jo – pietiek ielūkoties kaut vai skolas vēstures mācību grāmatās, lai saprastu, cik milzīga loma ir bijusi it kā nenozīmīgām nejaušībām.

Piemēram, kas notiktu, ja savulaik Ameriku būtu kolonizējuši vikingi? Vai – ja Otrajā pasaules karā būtu uzvarējis Hitlers? Pavanas pamatā esošā alternatīvās vēstures versija ir sarežģītāka un krietni izsmalcinātāka. XVI gadsimtā katoliskā Spānija mēģināja pakļaut Eiropas valstis, kurās dominēja luterānisms. Šie centieni noveda vien pie tā, ka Spānijas varenība tika sagrauta.

Un, lūk: Kīts Robertss modelē situāciju – kas būtu, ja Spānija cīņā par varu būtu uzvarējusi. Līdz ar to Anglija, Vācija un Holande kļūst par katoļu valstīm, pāvesta garā roka diriģē vai visu pasauli, progresa idejas tiek apslāpētas jau iedīglī, pilsētu attīstība apstājusies viduslaiku līmenī, nav nedz evolūcijas, nedz revolūciju, sabiedrība turpina dzīvot feodālisma laikmetā.