Vēsturnieki

Elizabete Kostova debitē literatūrā ar monumentāla mēroga romānu — skaudru vēstījumu, kurā neatšķetināmi sakausēta patiesība un izdoma, vēsture un šodiena. Par šo debiju Kostova saņēmusi The Quill Award 2005. Autores desmit gadu izpētes laikā apkopotais romāna vēsturiskais materiāls un viņas intriģējošais stāstījums lasītājam piedāvā aizraujošu ceļojumu — tomēr — lasīt ieteicams spilgti apgaismotā, omulīgā istabā un, katram gadījumam, ar ķiploku virteni ap kaklu!

Vēsture nešķirojot uzsūc sevī visas liecības — gan labās, gan ļaunās, gan ticamās, gan šķietami absurdās. Vēsturnieki ir vēstures — sava likteņa –– neaizsargātākie un diemžēl brīvprātīgie ķīlnieki, — tā vai cita notikuma vai fakta konteksta meklējumi dažkārt izrādās bīstams ceļojums metafizikas valdījumos, bet, iespējams, tieši tā ir jāpēta ļaunuma vēsture — jāatrod pārliecinoša metafora un jāuzdrošinās tai sekot.
Kāda meitene, kuras vārdu saskaņā ar gotiskā romāna tradīciju mēs neuzzinām, tēva bibliotēkā uziet senu grāmatu un sadzeltējušu vēstuļu kopu. Vēstules manam mīļajam, manam nelaimīgajam sekotājam atklāj noslēpumu labirintu, kas saslēdzas ap neaptveramu, vēstures dzīlēs mājojošu ļaunumu. Pirms romāna varones jau vairākas vēsturnieku paaudzes riskējušas ar savu labo slavu, veselo saprātu un pat dzīvību, lai atklātu patiesību par Vladu Iesmotāju un Drakulu, lai saprastu, kas kopīgs leģendai ar pasauli mūsdienās. Romāna varoņi atbilžu meklējumos apmeklē pilsētu pēc pilsētas, klosterus un arhīvus, un šajos ceļojumos, vēstulēs un slepenās sarunās atklājas baisā patiesība par ļaunuma terora dzīvotspēju cauri gadsimtiem.

“Briesmoņi, kas spēj dzīvot cauri laikiem, ir tie neradījumi, kuros ir visvairāk no mums pašiem,” apgalvo Kostova, “tumšā puse ir katrā no mums.”